Marta sākumā mēs, četri cilvēki, trīs dienas pavadījām Lietuvā, divas no tām - Viļņā. Devāmies, lai noskaidrotu, kas ir gadatirgus "Kaziukas", un gūtu apjausmu, vai nākamgad nevajadzētu arī "Ciparnīcai" tajā piedalīties.
Reportāža vairāk būs par visu citu, ne par tirgu, jo tas bija tik pārpilns ļaudīm, ka vilkt no somas laukā fotoaparātu nebūtu bijis prāta darbs.
Mums visiem četriem viesošanās Viļņā bija pirmreizējs notikums, tāpēc dažubrīd labprāt izklīdām no tirgus laukā, lai sameklētu vietu, kur paēst pēc iespējas mierīgākā gaisotnē. Pie viena iejutāmies fikso tūristu lomā, maršrutā "paķerot" tuvākos apskates objektus.
Šis (attēlā zem šī teksta) ir mazmazītiņš - mikroskopisks gabaliņš no tirgus, kas nekādi neraksturo tā apjomu. Pusotras dienas laikā mēs visu neizstaigājām. Tirdzniecības būdiņas bija saslietas uz vairākām ielām grūti apjaušamā garumā. Lai ko mēs būtu domājuši ar vārdiem "liels gadatirgus", tas nebija ne tuvu tam, kas dzīvē.
Sestdienā uz galvenās tirdzniecības ielas cilvēku burzma bija tik liela, ka visi spraucās viens otram garām kā šaurā, pārpildītā gaitenī, kur nogriezties pa labi vai pa kreisi ir praktiski neiespējami. Tajā masā ievilkt bērnu nozīmēja pakļaut viņu reāliem draudiem.
Tomēr tirgotāji nesūdzas. Trīs dienas snieg-lietū, aukstumā, skarbā vējā tomēr atmaksājas. Sevišķi, ja esi "labajā" galā.
Starp citu, tirgū praktiski nebija austu lietu - ne Latvijai tik raksturīgi krāsaino segu, ne lupatu grīdceliņu. Tas likās dīvaini, ņemot vērā, ka te, Talsos, ir veselas divas audēju kopas. Tā kā - brīva tirgus niša, audējas!
"Trīssoļlēcienā" izlēcām cauri Viļņas vecpilsētai. Ir, kur aci piesiet, ir, kur iegriezties.
Tas ir skats pāri upei uz Užupi - vietu pilsētā, kurai ļaužu bariņš uzrakstījuši konstitūciju. Miermīlīgi!
Ziņkārīgi mēģinot ielūrēt logā, kurā izliktas bildītes un pieraksts, ka tur mīt keramiķi, iepazināmies ar amata brāļiem (un superdraudzīgu melnu suni, kuru var redzēt kolāžas augšējā labajā stūrī). Šie keramiķi ne tikai izgatavo traukus, bet arī telpiskas flīzes kādai baznīcai, kas tiek restaurēta. Lai iegūtu glazūras perlamutra spīdumu, senie paraugi tika pētīti laboratorijā, jo mūsdienās tādu neražo.
Keramiķi mūs aizsūtīja uz "svaigi" atvērtu amatnieku centru vecpilsētā, kur darba dienās ne tikai iegādājamas meistaru darinātas lietas, bet ir ierīkotas arī darba vietas. Tur strādā pinējs, ādu apstrādes meistars, nažu izgatavotājs, grāmatu sējējs un arī podnieks.
Laika apstākļi bija izcili draņķīgi, tomēr to atsvēra redzētais un iepazītie cilvēki (piemēram, bildē redzamā naktsmāju devēja, lietuviešu meitene Una un viņas draudzenes). Ak, un pa ceļam mēģinājām sasildīties ar tirgū iegādātu aveņu alu! Jāsaka, ka garšoja pēc parasta alus un nemaz nesildīja. :) Starp citu, tirgū bija neeeeeskaitāmas šķirnes alus, pildīts litra pudelēs (plastmasas), toties nebija mājas vīna! Lūgtum, vēl viena brīva niša!
Pirmo nakti pavadījām siltā, omulīgā un ļoti gaumīgā dzīvoklī pašā Viļņas centrā, blakus tirgum. Otru nakti nakšņojām pasaku namiņā meža vidū. Tur ieradāmies melnā tumsā, tāpēc to, cik tur skaisti, ieraudzījām tikai nākamajā dienā. Neliela mājiņa ar salmu jumtu un kokgriezumiem rotātu vējtveri. Blakus atsevišķās mājiņās - pirtiņa un keramikas darbnīca. "Kompleksu" pirms dažiem gadiem sev uzcēla keramiķe Renāte brīdī, kad sajuta, ka vajag izrauties no ikdienas pilsētā (viņai pieder neliela keramikas izstrādājumu ražotne Paņevežā).
Laipnā namamāte Renāte. Bildē pie sienas - viņas mamma.
Lai neradītu maldīgu iespaidu, ak viss bija tik skaisti un labi, jāpastāsta, ka namiņš ir domāts vairāk vasaras dzīvošanai un tagad tajā bija vien pāris grādi virs nulles.
Pēdējā viesošanās dienā Lietuvā, Renāte ar dzīvesbiedru Sauli (piekritīsiet, tik smuki skan latviski! Lietuviski - Sauļus) izveda atspirdzinošā pastaigā pa tuvīno apkārtni.
 |
| Maskēšanās |
Turpat netālu arī putnu būru izstāde. Tas, ka būrim nav ieejas, ir maldīgi - apakšā ir šķirbiņa. Īpaši sikspārņiem!
 |
| Renātes miera osta |
Lūk, Renātes mazā darbnīca, kurā atslēgties no ikdienas ražošanas un pievērsties mākslas radīšanai.
Kā jau parasti - visu izstāstīt un parādīt nevar. Un noteikti, ka arī nevajag.
Īsais brauciena rezumē - fantastiskas trīs dienas; burvīgi un atsaucīgi cilvēki; atziņa, ka jābrauc vēl - vasarā, lai var vairāk un labāk redzēt; plāniņš par vairākdienu kopdarbošanos-pieredzes apmaiņu ar Renāti (viņas meža sapņu namiņā!). Bet vai "Ciparnīca" būs nākamajā "Kaziukas" sastopama tirgotāju lomā, vēl nezinām. Tā ir lieta, kas prātīgi jāapdomā.
Cepums tiem, kas izlasīja līdz galam! ;)
